Kafijas dzimtene ir Kaffa apgabals kas atrodas Etiopijas dienvid – rietumu daļāaaaaa. XI gadsimtā gani pamanīja, ka kazas kas ēd kafijas koka lapas, kļūst aktīvākas un dzīvīgākas. No ganiem par to uzzināja mūki – misionāri, tie sāka ievārīt kafijas koku lapas un dzert šo dzērienu, kas iedarbojās kā uzmundrinošs līdzeklis, noņemot nogurumu un uzlabojot darba spējas. Par to, ka ar šīm īpašībām lielākā mērā apveltītas kafijas pupiņas (kafijas koka augļu sēklas), cilvēki uzzināja daudz vēlāk. Kafijas pupiņu grauzdēšana notika nejauši: sadedzinot kafijas augu krūmus uz ugunskuriem, kad pelnos atrada grauzdētas kafijas pupiņas tās košļāja un no tām gatavoja uzmundrinošu dzērienu. No Etiopijas kafija tika ievesta caur Sarkano jūru uz Arābiju. Kafija ātri izplatījās tās diendid – rietumu daļā – Jemenā, Mohas pilsētas rajonā, kas toreiz saucās Mokko. Pilsētas nosaukums līdz šim kalpo kā labāko kafijas šķirņu tirdzniecības marku. Divus gadsimtus Jemena bija vienīgā valsts kas piegādaja kafiju pasaules tirgum. Lai vairāk nopelnītu, arābu tirgotāji pārliecināja par to, ka tie kas dzer kafiju nonāks paradīzē. Šī reklāma stipri iedarbojās uz pircējiem. Pie kam šis dzēriens patīkami uzbudināja aizvietojot vīnu, kas tika aizliegts ar musulmaņu reliģiju. Visā Arābijā, kas toreiz ietilpa Otomāņu reliģijas sastāvā, parādījās daudz kafejnīcu, kur pasniedza šo aromātisko tonizējošo dzērienu. Šeit varēja satikties ar draugiem, apmainīties ar jaunumiem un atpūsties no lietām. Musulmaņu garīdzniecība, kas sāka uztraukties par to, ka ticīgie apmeklē kafejnīcas labprātīgāk nekā mošejas, kas samazināja pēdējo ienākumus, sāka vajāt šī dzēriena cienītājus. Allaha vārdā kafija tika nolādēta. Zem garīdzniecības spiediena pie sultāna Magometa IV kafejnīcas tika aizliegtas, bet kafijas piekritējus sodīja ar nāvessodu vai iešuva maisā no kafijas un iemeta jūrā. Bet kā saka “aizliegtais auglis ir saldāks”, kafejnīcas turpināja pastāvēt un to apmeklētāju skaits pieauga. Beidzot sapratis ka cīņu ar kafiju nevar vinnēt, sultāns Suleimans III atkāpās, pamatojoties ar to, ka Korānā – svētajā musulmaņu grāmatā nav aizlieguma tieši uz kafiju. Pie kam, arī pats sultāns kopā ar saviem padotajiem ļoti iemīlēja šo aromātisko dzērienu. Kafija ātri izplatījās visās islama valstīs, bet caur turku diplomātiem nokļuva arī citās valstīs. XVII gadsimtā kafiju sāka dzert Eiropā. Pirmās publiskās kafejnīcas tika atvērtas Londonā 1652. gadā, bet Parīzē 1672. gadā. XVIII gadsimtā kafijas koku sāka kultivēt Javas salā kas atrodas Centrālamerikā. Brazīlijā kafija nokļuva 200 gadu atpakaļ un sākot no 1834. gada ir šīs valsts galvenais lauksaimniecības produkts un ienākumu avots. Krievijā kafija tika ievesta pateicoties Pēterim I. Arī Eiropā kafijai parādījās savi draugi un ienaidnieki. Kafijas tirdzniecība ienesa lielu peļņu. Tāpēc daudzi valstsvīri uzlika monopoliju uz to. Pirmajam šī doma ienāca galvā Prūsijas karalim Frīdriham I, kura budžets kļuva nabadzīgāks daudzo karu rezultātā. Ar karaļa dekrētu Prūsijas pilsētās tika ieviests kafijas ostītāja amats. Pastaigājoties pa ielām, speciālajiem valdības pārstāvjiem bija jāmeklē (precīzāk “jāizošņā”) nelegālās kafijas žāvētavas. Pašā Igaunijas galvaspilsētas centrā – Tallinā atrodas viens no senlaicīgākajiem torņiem – Kik-in-de-kek, kas nozīmē “ieskaties virtuvē”. Tam ir apmēram 500 gadu. Apsargi aplūkoja no augšstāva mājas jumtus, skatoties vai nav ugunsgrēks un pēc dūmiem kas nāk no māju skursteņiem noteica kur vāra kafiju. Vainīgos aplika ar lielu nodokli. Satraukušies par kafijas triumfālo uznācienu, Eiropas vīna un alus tirgotāji nobijās par savu peļņu : kas būs ja sāks dzert tikai kafiju? Tāpēc tie bagātīgi samaksāja vietējiem garīdzniekiem, kas pasludināja “nekristietiskā dzēriena” patērēšanu par nāves grēku. Citi uzpirktie apgalvoja ka kafija ir ūdens ar darvu, kas izsauc nāvējošas slimības. Kafijas piekritēji apgalvoja ka kafija ir veselīga, bet tēja otrādi. Visbeidzot, lai izbeigtu diskusijas par tēju vai kafiju XVIII gadsimta beigās zviedru karalis Gustavs III pavēlēja veikt eksperimentu: Diviem uz nāvi notiesātiem dvīņu brāļiem, spriedumu nomainīja uz mūža ieslodzījumu ar noteikumu, ka vienam no viņiem katru dienu vairākas reizes dos lielu porciju kafijas, bet otram tēju. Pie kam abiem ieslodzītajiem radīja vienādi labus apstākļus. Divi mediķi – profesori pētīja ieslodzīto veselības stāvokli un gaidīja kurš no viņiem saslims un nomirs pirmais, lai beidzot noskaidrotu kurš no dzērieniem ir kaitīgāks - kafija vai tēja. Gaidīt pienācās ļoti ilgi. Sākumā nomira viens profesors, pēc tam otrs, karalis tika nogalināts bet abi kandidāti uz miroņiem nodzīvoja ilgi un mierīgi dzerot savas “nāvējošās” kafijas un tējas dozas. Pirmais nomira tas, kurš dzēra tēju …83 gadu vecumā.